Šoreiz vēlamies informēt par kadru maiņām LKSB studentu un darbinieku komandās. Līdzīgi kā Pāvils priecājās par saviem līdzbiedriem un draudžu locekļiem, pateikdamies Dievam par viņu ticību un mīl

estību, arī mēs esam pateicīgi par šo cilvēku uzticīgo kalpošanu un nestajiem augļiem.

Algoto darbinieku komandā no jūnija vairs nav Zaiga Lasmane, šeit neliela intervija ar viņu:

Kā nokļuvi LKSB darbinieku barā?
Mani Igors aicināja. Kamēr vēl studēju, viņš ik pa laikam it kā jokojot jautāja – vai nākšu strādāt – pēc izlaiduma jau pavisam oficiāli aicināja strādāt. Kad atnācu, mēs bijām liela komanda – Tija, Ieva, Kaspars, Ilona, Aija, Igors, Deivs, Džesika, Simona. Visi spilgtas personības.

Kas patika vislabāk, iepriecina, esot LKSB?
Protams, ka visvairāk iepriecināja cilvēki, gan viņu tuvošanās Dievam, gan arī tas, ka varēja redzēt, kā viņi kāpj pāri savai nevarēšanai un vada, runā, organizē, aizlūdz, dzied, taisa ēst, gatavo Bībeles studijas, atbalsta citus. Katram ir savas stiprās puses un arī vājās. Te es brālībā redzēju, kā var pārkāpt pāri sev. Un tas mani arī iedrošināja to pašu darīt savā dzīvē. Jo es jau tāda bailīga un lēnīga. Vēl mani iepriecināja kolēģi – mēs tiešām bijām komanda, varējām izplēsies un izstrīdēties, bet kad darbiņš bija jāpadara, tad visi zināja savu vietu un savu atbildību. Man liekas, ka esmu piedzīvojusi ideālu darba vidi. Vēl man patīk un iepriecina, ka tie studenti un tagad jau absolventi, kurus pazīstu, nezaudē ideālus, nepieņem, ka Dieva realitāte ir tāla un nesasniedzama, bet dzīvo un cīnās savā vietā, lai tai tuvāk nokļūtu. Es varbūt nemāku tā labi pateikt.

     Četrus gadus Laura Timša bijusi Rēzeknes grupas vadītāja, stafetes kociņu tālāk nodod Ievai Gaidulei. Laura: Es šobrīd redzu kā Dievs mani ir mainījis pa šiem gadiem, kalpojot Rēzeknē. Es esmu augusi ticībā un attiecībās ar Dievu, vairāk esmu iemācījusies paļauties uz Dievu, nevis uz saviem spēkiem. Dievs ir mainījis mani arī kā cilvēku, manus uzskatus par dažādām lietām, piemēram, sevi kā vadītāju. Agrāk uzskatīju, ka nekad nebūšu vadītāja, bet Dievs pierādīja pretējo.
       Visizaicinošākais šajos gados bija vienmēr paļauties uz Dievu! Reizēm gribējās darīt, kā es uzskatīju par pareizāko un labāko. Ir bijis grūti pārkāpt sev pāri un darīt kādas lietas, piemēram, iet pa kojām, kur dzīvo pazīstami cilvēku, un stāstīt par Brālību. Es vēl arvien mācos dzīvot tā, ka Dievs ir mans dzīves Kungs, nevis es pati.
       Atskatoties uz šiem gadiem man ir prieks par to, ka es varēju būt Rēzeknē, ka es varēju kalpot Dievam, tādejādi esmu ieguvusi sev ļoti labus un tuvus draugus, uz kuriem es varu paļauties. Visvairāk es esmu piedzīvojusi Dieva žēlastību tieši šobrīd, kad ir bijis jāraksta un jāaizstāv diplomdarbs. Tas bija tāds saspringts un grūts laiks, bet es esmu sapratusi, ka vispirms ir jālūdz un jāpaļaujas uz Dievu un tad tikai jāseko Viņam. Šobrīd mana nākotne ir Dieva rokās. Man ir iespēja palikt Rēzeknē un strādāt jauniešu centrā. Es to labprāt darītu, bet šobrīd nav īsti skaidrs vai šis darbs man būs. Tāpēc var lūgt par šo situāciju un Dieva nodomu manai turpmākajai dzīvesvietai un darbam.

      Agris Žogota, kurš bijis LKSB Valmieras studentu grupas vadītājs, šogad absolvē, viņa vietā šo amatu turpmāk ieņems Elizabete Zīlišķe. Tālāk varat izlasīt Agra pārdomas par augstskolu kā misijas lauku un viņa nākotnes plāniem. Viņš ļoti priecāsies par jūsu aizlūgšanām un finansiālo atbalstu.
      “Jau no kādas 8. klases es sāku tā pamatīgāk izgaršot jauniešu izklaides. Sākumā mājas pagalmā ar krievu draugiem iemācījos spēlēt futbolu, smēķēt, apzagt mazdārziņus, iedzert, izkauties un, protams, runāt krievu valodā. Tā mana jaunieša dzīve ritēja pilna ar izklaidēm, līdz 11. klasē mani uzrunāja klasesbiedrene. Margarita mani uzaicināja uz savām kristībām Rīgas Mateja draudzē un kopš tā brīža viss sāka mainīties. Pamazām ierastās izklaides nomainīja dažādas sapulces draudzē, līdz vienu dienu sapratu, ka vēlos savā dzīvē iet kopā ar Jēzu un būt par Viņa mācekli.
      Izdzirdot vārdu misionārs, lielākai daļai no mums nāk prātā asociācijas par tālām zemēm, džungļiem un ļaudīm, kuri dzīvo zaru būdās. Tomēr Jēzus aicina mūs visus dzīvot misionāru dzīvi – dzīvot Kristus mācekļu dzīvi, kas ir par liecību pārējiem. Misionāri ir vajadzīgi ne tikai džungļos, bet arī tepat. Tu vari būt misionārs strādājot policijā, slimnīcā, veikalā, bērnu dārzā, rūpnīcā, briļļu veikalā u.c. Savā dzīvē esmu saņēmis vadību būt par misionāru starp studentiem, ko visus 4 gadus studējot Vidzemes Augstskolā esmu realizējis, darbojoties LKSB. Studiju laiks tūlīt būs beidzies un ir jādodas tālāk. Savas Kristus mācekļa gaitas turpināšu, kalpojot studentiem Eiropā.
      Eiropas ļaudīm ir vajadzīgs Jēzus! Viņu sirdis ir izslāpušas pēc attiecībām ar dzīvo Dievu. Šo tukšumu nespēs aizpildīt nekas cits. Studenti ir vienmēr bijuši ietekmīgu revolūciju centrā jau kopš Mārtiņa Lutera laikiem. Tieši studenti ir tie, kuri spēcīgi ietekmēs Eiropas dzīvi nākotnē – strādājot dažādos uzņēmumos un pat valdības līmenī. Šie ir tie studenti, kuri var mainīt Eiropas nākotni dzīvojot Kristus mācekļa dzīvi.
       Starptautiskā studentu kustība IFES piedāvā 1-3 gadus kalpot kādā no Eiropas, Āzijas studentu kustībām. Nākamajā mācību gadā caur IFES Interaction došos šādā misijas darbā pie studentiem Itālijā. Bībeles studijas, lekcijas un semināri, nometnes un daudzas citas aktivitātes - gluži kā LKSB - būs tās, kuras izmantosim, lai arī Itālijā starp studentiem būtu vairāk Kristus mācekļu.
       Tā kā finansiālais atbalsts, ko sniedz IFES nav pietiekams visam misijas gadam, tad arī pats darbošos, lai iegūtu finanses iztikai un darbam, strādājot kādus citus darbus, vai pa vakariem – skatoties pēc iespējām. Ļoti priecāšos arī par jūsu garīgo un finansiālo atbalstu. Droši kontaktējieties ar mani, ja jums ir kādi jautājumi par šo misiju vai arī ja varu kā citādāk būt jums noderīgs. Dieva mierpilns prieks lai ir ar jums, brāļi un māsas.”