Studentu vasaras nometne
“Krīzes iedvesmotie”
19.-23.augusts

   Krīzes iedvesmotie – tāds nosaukums tika dots šī gada vasaras nometnei. Krīze, dižķibele jeb, īsak sakot, “tas” nebija vienīgā tēma, par ko, galvenokārt rīta uzrunās, varēja dzirdēt nometnē. Lielāks uzsvars tika likts uz to, kā izdzīvot cauri dažādām dzīves krīzēm, kā redzēt krīzi kā iespēju. Kur rast risinājumu krīzē, kā saglabāt cerību, sakārtot prioritātes, kāda ir Dieva vieta manās krīzēs un kā Viņš var palīdzēt tikt tām cauri, redzēt mērķus un gaismu tuneļa galā – tā teikt, iedvesmoties.

   Nometnes pirmajā vakarā pēc Igora Rautmaņa pirmās uzrunas bija laiks, kad varēja iepazīties, uzzināt kaut ko vairāk par citiem (aptuveni) 70 dalībniekiem, kas bija sabraukuši no malu malām. Bet vēlā novakarā tika spēlētas galda spēles zaptsmaižu klubiņā, kur visu diennakti bija pieejama tēja un balt/rupjmaize ar pilošu ievārījumu. Zaptsmaižu klubiņā katru vakaru, starp citu, varēja dzidrēt azartiskus saucienus un čalas, gan to, kas sacentās kādā no spēlēm, gan to, kuri vienkārši mierīgi malkoja tēju. Protams, negulētās nakts stundas lika par sevi manīt lekciju laikā no rītiem, kad lektori mēģināja publiku pa laikam pamodināt ar kādu joku, saistošu pieredzi vai vienkārši iesviežot ar spilvenu (tas gan notika tikai pēdējā rītā:).

   Pēc uzrunām studenti satikās mazākās grupās, kurās bija iespēja iepazīt vienam otru vēl tuvāk, parunāt par virspusējākām un dziļākām tēmām saistībā ar uzrunu vai vienkārši – dzīvi. Arī otrā vakara/nakts pārgājiens notika mazajās grupās. Uzdevums pārgājienā nosacīti vienkāršs – katrai komandai tiek iedota karte, kur atzīmēti kontrolpunkti, kompass, vakariņu maizīšu paciņas, lapa ar minamām mīklām un – pats galvenais – lapa ar aptuveni 40 uzdrukātām mazām fotogrāfijām, uz kurām attēlotās vietas jāatrod.. ej nu un sameklē koku, celmu, mājas jumta daļu, putnu būri, kas varētu atrasties jebkur. Protams, situāciju atviegloja tas, ka kartē jau bija atzīmētas iespējāmās fotogrāfēšanas vietas, tā kā komandai atlika vien noorientēties, izvēlēties maršrutu, turēt acis, ausis vaļā un baterijas pa rokai, kad satumsa. Vienā no kontrolpunktiem bija iespēja saņemt siltu tēju, par ko viena no dalībniecēm teica: tas bija tāds fantastisks mirklis - tēja, ugunskurs un grupiņa zem zvaigžņotās debesu juma. Jo -  par zvaigžņu trūkumu ap plkst 23.-00.00 tiešām sūdzēties nevarēja. Ap pusnakti visi savācās atpakaļ skolā, jo tieši šis pulksteņlaiks bija kā savulaik visiem zināmā pasakā – kontrollaiks, ko pārkāpjot tika skaitīti soda punkti par katru minūti.

   Trešajā nometnes vakarā katrai mazajai grupiņai bija uzdevums izveidot 3 minūšu garu priekšnesumu. Galvenā tēma visiem bija amatierteātru skate, kur katrai teātra trupai bija savs nosakums, nominācija, kas jau iegūta, izrādes nosaukums un pārstāvētā valsts. Priekšnesumā drīkstēja izmantot tikai dzīvo mūziku, instrumentus un skaņu efektus, nekādas fonogrammas vai ierakstus. Tad nu, par piemēru, tapa humoristiski izsmalcinātais priekšnesums iz trupas Malienas rozes /Francija/ zem nosaukuma “kāds man uzkāpa uz kājas” vai arī latviešu bāleliņu trupas “Gaujas laivinieki”aizraujošā rokopera “Krīžplēsis”. Beigās visi vienojās dziesmā Krīzi, manu lielu krīzi, es par krīzi nebēdāju.

   Pēcpusdienas pagāja darbnīcu un semināru zīmē. Bija iespēja arī parunāt personīgāk ar kādu no “Zem četrām” cilvēkiem, ja bija kāda sakrājusies sāpe, neatbildēts jautājums, svarīga izšķiršanās vai vienkārši vēlme parunāties. Darbnīcās tika dzenāta bumba dažādās komandu bumbu spēlēs, bija iespēja apgūt brīvās cīņas pašus pamatiņus un pašaizsardzības paņēmienus. Varēja arī veidot blociņus, apgleznot stiklu un akmeņus, kā arī izlocīt kājas čačača un džaiva ritmos. Ja kādam gribējās uzzināt ko vairāk par fiziku caur interesantiem eksperimentiem, varēja iet uz Dullā Jāņa eksperimentiem – iegūt elektrību no kartupeļiem un citroniem, laist raķetes ar gāzveida un cieto kurināmo. Un tā tikai apmēram puse no iespējām, ko varēja izmantot.

   Semināros tika runāts par finansēm, mīlestības valodām, attiecībām, darbu, starpkultūru atšķirībām, dzīvības izcelšanās teorijām, Bībeles uzticamību un pasaules uzskatiem.

   Pēdējā nometnes vakarā notika kristiešu cepināšana, kur varēja uzdot sev interesējošu jautājumu trīs cilvēkiem, kas sēdēja priekšā. Beigu beigās galvenā cepināšanas tēma bija bildināšana. Tika runāts arī par to, ko darīt, ja ir bezcerība, kā veidot attiecības ar Dievu un citām.

   Vēlāk bija iespēja dzirdēt divu cilvēku stāstus par to, kā notikusi viņu sastapšanās ar Dievu. Caur līdzību Bībelē par pazudušo dēlu, tika skaidrots, ka mums katram ir iespēja satikt Dievu kā mīlošu tēvu. Muzicēja arī Kaspars Ezeriņš ar draugiem – brīvi, azartiski, ar bērna prieku un dažādiem instrumentiem, pat kokosrieksta šeikerīti.

   Diena noslēdzās ar talantu vakaru, kur varēja uzstāties visi talantīgie un netalantīgie. Nopietnie priekšnesumi mijās ar nenopietnajiem. Dziedāšana, atbildēšana uz jautājumiem, teātra spēle, lasīšana, deklamēšana, pasaku lasīšana, kūleņu mešana – tādi bija daži no vakara talantiem. Un popkorna vietā skatītājiem – šķīvji ar āboliem dzidrajiem.

Nobeigumā dažas garāmejot saklausītas atsauksmes no nometnes dalībniekiem: 
♦   “Pārsteidza kā tik mazā skolā varējām visi satilpt un nejusties saspiesti, kaut arī praktiski katrs kvadrātmetrs bija aizņemts.”
♦   “Piedzīvoju to, ka viss laiks nometnē ir viena liela oāze zem četrām acīm, jo tika atbildēti visi jautājumi, kuri bija radušies dzīvē, pat īsti neaizejot uz sarunām zem četrām.”
♦   “Atelpas brīži bija gājiens turp un atpakaļ uz ēdnīcu, jo vienīgi ēdnīcā vēl nebija paguvis iedzīvoties nometnes gars, jo visur citur viņs paguva iedzīvoties i skolā, i sportlaukumā.”