"Marka Drāma"

ir izrāde, kas tiek balstīta uz Marka evaņģēliju un kur tiek atspoguļots katrs Marka evaņģēlija notikums. Izrāde tiek veikta teātra apļa veidā ar trim ailēm pa vidu, netiek lietoti mikrofoni, statīvi, atribūti, priekšmeti, speciāli kostīmi. Tā kopumā ilgst 90 minūtes un rada neaizmirstamu klātbūtnes efektu! Aktieri - studenti no dažādam Latvijas pilsētām! 

Stāsta "Marka Drāmas" projekta vadītāja Ilona Krieva:

"Pirmo reizi mēs tikāmies 13.decembrī, kur izrunājām to, kas un kā jādara. Līdz 31.01. katram aktierim bija jāiemācās viss Marka evaņģēlijs no galvas (ne vārds vārdā, bet pa notikumiem). Andrew Page, kurš izveidoja šo "Marka Drāmu", ir arī izveidojis instrukcijas, kas palīdzēja efektīvi un viegli visu iemācīties.

Visi kopa mēs atkal tikāmies 31.01. vakarā, kur 19:00 mums sākās pirmais mēģinājums. 01.02 mēģinājums ilga astoņas stundas. Mazliet pamēģinājām arī pirmās izrādes rītā un tad jau sēdāmies pa mašīnām un braucām uz pirmo pilsētu – Liepāju. Braucām ar 2 busiņiem, ko iesaucām par “Tusiņš Busiņš” un “Miera Osta”."

Foto no mēģinājumiem:
(Spied uz foto, lai iegūtu lielāku attēlu)

  
  
  

Marka Drāmas dalībnieki pēc tūres:

Liene: Manuprāt, visi tieši un netieši šai projektā iesaistītie cilvēki piedzīvoja un turpina piedzīvot grandiozas pārmaiņas savās dzīvēs, attieksmēs un raksturos. Mani šī izrāde ļoti spēcīgi ietekmēja. Tā padarīja Bībelē rakstītos vārdus dzīvus un ikdienā pielietojamus, kā arī palīdzēja noticēt tam, ko Dievs ir teicis un apsolījis. Es esmu laimīga, ka varu būt daļa no komandas, kas šo drāmu spēlēja. Manuprāt, aktieri ir lielākie ieguvēji - mēs ne tikai zinām Marka evaņģēliju no galvas, bet arī kaut nedaudz piedzīvojām, ko nozīmē būt Jēzus māceklim (Jēzus teica ej un sludini evaņģēliju un mēs gājām, Jēzus teica, ka par mums parūpēsies, un Viņš parūpējās, Jēzus teica lūdziet un jūs dabūsiet, un tā notika). Dievs ir labs! Šī izrāde pilnīgi noteikti ir stiprinājusi manu ticību un ielikusi sirdī vēlmi darboties un stāstīt citiem par Jēzu, jo Viņš patiesi ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Viņš ir manas dzīves jēga.

Līga: Atklāju, ka man ļoti patīk teātris!

Kristīne: Tā bija spēcīgākā nedēļa manā dzīvē!

Foto no tūres:
(Spied uz foto, lai iegūtu lielāku attēlu)

Atbildot uz jautājumu: Ko Tev nozīmēja spēlēt savu lomu?

Ulvis Kravalis – Jēzus:
Par to kā bija spēlēt Jēzu Marka drāmā..viennozīmīgi tā bija nenormāla atbildības izjūta, tas taču ir Dieva Vārds, kas tiek sacīts un rādīts. Personiski, es laiku pa laikam izjutu vēlmi doties pie kāda slimā, kāda triekas ķertā un to satvert aiz rokas un dziedināt Dieva spēkā. Vienkārši brīžiem bija tādas izjūta, ka šis Spēks, par kuru mēs rādījām drāmā, burtiski dzīvoja manās rokās! Es vienu vakaru gāju mājās gar kādas privātmājas sētu, kurā viens suns mani ļoti nikni aprēja. Es vienkārši izstiepu pret viņu roku un teicu: "Jēzus Vārdā, klusu!" un tas suns apklusa un aizgāja prom. Tas bija tā pārdabiski.

Emocionāli vissmagākās bija tās vietas, kur Jēzu nodod. Pēdējais mielasts, Ģetzemanes dārzs, Jūdas skūpsts. Es tajos brīžos vienkārši nevarēju spēlēt. Sevišķi Vakarēdiena laikā. Tās ir milzīgas ciešanas, kurām Jēzus gāja cauri - ēst pie viena galda ar to, kurš nodod, ar tiem, kuri noliegs viņu draudzību, tik ātri padosies, kļūs par gļēvuļiem. Un es šajos mācekļos ieraudzīju sevi.

Ja jautā - kā tas ir - spēlēt Jēzu? No vienas puses - vienkārši. Tāpat kā ikdienā - spēlēt to, kas tu patiesībā neesi. Tikai ar to atšķirību, ka te visi zina, ka tu tas neesi, tomēr tic, ka esi. Jā, daudz pārdomu arī par liekulību cilvēku vidū. Jēzus īpaši runāja uz mani šajā laikā. Tas bija viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem kopā ar Viņu. Super!

Andris Dekants – Farizejs:
Kāda skatītāja teica, ka farizeja loma ir viegla un dabiska, jo tā ir katra cilvēka sabojātā daba. Es piekrītu, jo tiesāt, aprunāt un būt skeptiskam - tas cilvēkam nāk dabiski. Taču tēlojot bija arī divi grūti brīži. Viens, kad man kā farizejam bija jāspļauj Jēzum sejā, bet otrs - ņirgāšanās pie krusta. Ja to visu uztver kā teātri, tad nav grūti, bet bija reizes, kad es stāvēju malā un tiešām iedomājos, ka tas nav Ulvis, bet gan Jēzus... tad nav īpaši patīkami.

Armands Veliks – Pēteris:
Pirmkārt, tā bija liela atbildība, jo netika rādīts kāds vieglā žanra lasāmgabals, bet gan Evaņģēlijs - vislielākā un nozīmīgākā vēsts, kas vien ir izteikta un uzlikta uz papīra.. Bija nedaudz skepse iesākumā saistībā ar to, kā mēs kopā mēģinājuši tikai mazāk par 15 stundas, varēsim uzvest uz skatuves.

Attiecībā konkrēti uz Pētera lomu - ir radušās pārdomas par diviem spilgtiem momentiem - 1) kurš lielākais - vai manā dzīvē nav bieži vien tā, ka es gribu kaut kādi izrādīties pasaules (draugu, kolēģu un citu cilvēku) priekšā, gribu gūt kaut kādas uzslavas, komentārus utt.); 2) Jēzus noliegšana (vai nav tā, ka man arī dzīvē ir momenti, kad es saku: "esmu ar Tevi Jēzu!", bet patiesībā mani darbi kaut kādu iemeslu dēļ atšķiras no manis teiktā, domātā, un momentos, kad ir kaut kādi pārbaudījumi, grūtības, vai es nepaceļu ķepiņas un nepadodos?)

Dažas atsauksmes no skatītājiem:

Ilva:
Sen nebiju bijusi uz nevienu teātra izrādi, taču šī izrāde šķita interesantāka, savādāka kā vienkārši teātris, sēžot zālē un skatoties. Šajā izrādē bija sajūta, ka pats tajā piedalies, ka esi daļa no tās un tieši tas padarīja to savdabīgu. Novērtēju arī aktieru darbu, tie bija atbilstoši savos elementos. Lai gan jāteic, ka pati luga bija mazliet smaga, taču kopumā nenožēloju, ka aizgāju!

Vēl bija daudzas lietas, kas liktu daudziem aizdomāties par dzīvi kā tādu, šajā gadījumā to uztvert palīdzēja gan temats, gan pašu aktieru dzīvīgums. 

Sandra:
Man šī izrāde likās dzīva tieši tādēļ, ka aktieru un skatītāju kontakts bija ciešāks nekā tas mēdz būt, ja aktieri spēlē uz skatuves un ir lielāka distance. Novērtēju arī to, ka netika izmantotas dekorācijas un tāpēc vairāk uzmanība tika veltīta pašam saturam, ar vienkāršiem paņēmieniem radot līdzpārdzīvojumus skatītājā.

Kādas studentes vecmāmiņa:
Apmeklējot uzvedumu biju patīkami pārsteigta par kuplo apmeklētāju skaitu, kā arī par gaisotni izrādes laikā, jo uzveduma beigās, liekas, vairs nebija nevienas vienaldzīgas sejas. Pārliecinoši uzrunāja centrālais tēls - Jēzus, kura aktieriskā spēle iznesa visu izrādi no Jēzus sludināšanas Galilejā līdz viņa ciešanām pie krusta. Protams, tiem, kuri evaņģēliju nav lasījuši, ir grūtāk izsekot Jēzus mācekļu runām un darbībām, kā arī farizeju apsūdzībām, kas uzvedumā bieži bija sasteigtas un mazāk saprotamas, tomēr galvenā ideja bija skaidra, un mērķis - sasniegts!

Kāds LLU students: Tas bija pārāk ticami!

“Pētera” draugs: Tās Jēzus ciešanas bija nedaudz par garu, varēja būt īsākas...

“Jēzus” paziņa: Es visu nakti pēc šīs izrādes nevarēju gulēt, bija tik daudz jādomā...

* * *

Prieka pilns sveiciens no Marka Drāmas komandas, "Tusiņa busiņa" un "Miera ostas"! (uzej uz attēla)